Latviešu kinoindustrija, protams, nevar konkurēt ar miljardus pelnošajām Holivudas filmām. Tomēr, lai gan mūsu filmās nav iespaidīgu cīņas ainu, milzīgu eksploziju un starptautisku slavenību, pašmāju filmas spēj mūs uzrunāt personiskā līmenī.

Emocionālas un smeldzošas ainas, sirsnīgi un patīkami momenti – šajā rakstā esam apkopojuši latviešu filmas, kas ir jāredz katram.

“Cilvēka bērns”

Šī Jāņa Streiča filma ir sirsnīgākais, izjustākais un arī aizraujošākais latviešu kino ekrāna stāsts par bērnību. Aloizs Brenčs šo dzīvespriecīgo filmu radīja pēc Jāņa Klīdzēja romāna motīviem 1991. gadā. “Cilvēka bērns” kļuva par pirmo Latvijā radīto kinodarbu, ko pieteica Oskara balvai labāko ārzemju filmu kategorijā. 

Turklāt, tā iekļuva arī Ginesa rekordu grāmatā kā pirmā filma latgaliešu valodā. Dažbrīd ne visai organiska ir atsevišķu aktieru it kā latgaliskā runa, taču tas nemazina darba kopējo autentisko noskaņu. Ikreiz, kad ir vēlēšanās sevi harmonizēt un pozitīvi uzlādēt, filmas galvenais varonis Boņuks un viņa laikabiedri palīdz sasniegt cerēto. 

“Ūdensbumba resnajam runcim” 

Šis ir nosacīti nesens kinodarbs, kas skatītājiem tika izrādīta 2004. gadā un uzreiz saņēma diplomu starptautiskajā Čikāgas bērnu filmu festivālā. Līdz šim “Ūdensbumba” tikusi prezentēta 19 dažādos starptautiskos kino forumos. 2005. gadā filmai tika piešķirts arī “Lielais Kristaps” kā gada labākajai filmai.

Tas ir skaidrs apliecinājums tam, ka ar savām lomām lieliski tikuši galā gan pieaugušie, gan mazie aktieri. Režisors Varis Brasla ar šo visādā ziņā gaišo filmu pēc bīstami ilga pārtraukuma atkal Latvijas kinoteātros atjaunoja interesi par pašmāju produkciju.

“Emīla nedarbi“

Režisors Varis Brasla šo filmu uzņēma 1985. gadā, un tā uzreiz ieguva gan kritiķu lebvēlību, gan skatītāju mīlestību. Kaut kādā īpašā veidā režisors katrai lomai prot atrast “īstos” aktierus un radīt filmēšanai vajadzīgo atmosfēru. Un finālā mums ir sirsnības un neviltota prieka caurstrāvots kinodarbs, kam pilnīgi pamatoti ir piešķirts gan Lielais Kristaps, gan arī pašas Emīla stāstu autores atzinība.

Kopš filmas parādīšanās uz ekrāna, daudzi vecāki saviem jaundzimušajiem dēliem izvēlējās Emīla vārdu, kā rezultātā vēl šodien tas ir desmit populārāko vārdu vidū.

“Ilgais ceļš kāpās“

Daudzsēriju lenti ar traģisma caurvīto Artūra un Martas mīlasstāstu Aloizs Brenčs uzņēma 1981. gadā. Filma ir nopelnījusi latviešu skatītāju kritiku par padomju realitātes izskaistināšanu, tomēr jāsaprot, ka bez vajadzīgās propagandas devas šī filma varētu palikt tikai idejas līmenī. Visi filmas elementi lieliski sader kopā, veidojot ārkārtīgi pievelkošu atmosfēru.

Liela nozīme ir gan R.Paula mūzikai un aktieru spēlei, gan arī scenāristu, režisora un operatora ieguldītajam darbam. Filma ir ierindota melodrāmas žanrā, bet padomju realitāti pieredzējis un vērtēt spējīgs skatītājs ikreiz var pārliecināties, cik izsmalcinātas un iedarbīgas ir padomiskās ideoloģijas metodes.

“Ābols upē”

Aivara Freimaņa 1974. gada filma “Ābols upē” stāsta par Zaķusalu, kuras rāmajā, patriarhālajā ikdienā neglābjami ielaužas industrializācija. Filmas galvenos varoņus atveido Akvelīna Līvmane un Ivars Kalniņš. Šis darbs ir unikāls tādējādi, ka aktieriem tajā nebija iepriekš rakstīta teksta, un viņi darbojās kā filmas līdzautori, izdomājot situācijas un dialogus.

Viņi paši izveidoja savus tēlus un filmas laikā improvizēja, bet operators to nepārtaukti dokumentēja. Šīs filmas vērtība gluži kā labam vīnam pieaug ar katru gadu.

“Limuzīns Jāņu nakts krāsā” 

Šī ir mūsu vismīlētākā komēdija, un to režisors Jānis Streičs uzņēma 1981. gadā. Filmas sižetam ir izmantots tāda paša nosaukuma Māras Svīres stāsts. Kad radās tehnoloģijas, ar kurām var atjaunot celuloīda filmas, “Limuzīns” bija pirmā latviešu kinolente, kas 2008. gadā piedzīvoja pilnīgu restaurāciju.

Tas ir skaidrs apliecinājums šī meistardarba nozīmei mūsu tautas apziņā, un droši var teikt, ka liela daļa filmā dzirdamo tekstu ir pilnībā folklorizējušies.